Starp pilsētu un laukiem

Sveiki!

Nespēju nepadalīties ar stāstu par to, kā pilsētas meitene satika zirgu. Es gan sevi īsti par pilsētas meiteni neuzskatu, jo jau no bērnības brīvdienās braucām uz dārzu vai vasarās palikām laukos dzīvot, bet tā laikam ir. Dzīve laukos man šķiet ļoti skaista, neizsakāmi mīļa un sirsnīga, taču arīdzan ļoti smaga un grūta. Šis ir tas gadījums, kad bija gan skaisti, gan grūti. Pie mums palīdzēt darbos bija atbraucis kaimiņš ar zirgu. Viņam ir viens no skaistākajiem zirgiem, kādu esmu redzējusi. Liels un varens. Kad stāvi tādam blakus, liekas, ka pats esi maziņš un trausls kā stikls. Taču, neskatoties uz to, ka dzīvnieks bija liels un izmēros varenāks par mani, viņš bija arī ļoti paklausīgs un sirsnīgs. Pirmajā dienā es viņam īpašu uzmanību nepievērsu, jo gan viņam, gan man bija darbu pilnas rokas, taču otrajā dienā tomēr sadūšojos un aizgāju sasveicināties tieši brīdī, kad zirgs ar saimnieku atpūtās. Mani pārsteidza tas, ka viņš nemuka prom. Laikam biju iedomājusies, ka notiks līdzīgi kā filmās - ar kāju pa pakaļu un svešie lido prom. Tomēr tā vis nenotika. Es saplūcu zāli un viņš mierīgi apēda visu, ko es piedāvāju. Viņam bija maigs un mīksts kažoks un tik bezgalīgi mīlīgas acis, kurās varēja redzēt manis pašas atspulgu. Es biju apburta. Stāvēju zālē un negribēju iet nekur prom, lai gan bija tikai dienas sākums un visi darbi vēl priekšā. Un tikai tad es aptvēru, ka, lai gan dzīvnieks bija lielāks un varenāks par mani, viņam tomēr patīk mana klātbūtne, jo likās, ka dzīvnieks mieg ciet. Zirgs pazemīgi nodūra galvu tuvāk man un viņam acis vērās ciet, kad es viņu glaudīju un runāju ar viņu. Dienas doma - lai cik ļoti mēs atšķirtos viens no otra, mums visiem vajadzīga mīlestība. Gan lielam, gan mazam, gan cilvēkam, gan zvēram.