Ziemassvētku sajūta

Novembris iet uz beigām, un manā sirdī pamazām aust Ziemassvētku brīnums. Tie ir mani mīļākie svētki. Īpaši, skaisti, personīgi, ģimenes lokā pavadīti... Man patīk laiks pirms Ziemassvētkiem, kad jāsāk domāt par lietām, kas tuvāko acīs liks iedegties mazām prieka uguntiņām. Mans prieks šajos svētkos vienmēr bijis saistīts ar tuvāko cilvēku prieku. Kad mēs ar brāli bijām mazāki, Ziemassvētkos gatavojām pavisam īpašus priekšnesumus, mācījāmies dzejoļus un iestudējām lugas... Atceros arī, ka vienu reizi saņēmos nodejot kaut ko no "Lauku muzikantu" Ziemassvētku repertuāra... Tas bija tik satraucoši, bet arī priekpilni un saviļņojoši! Kristīgā izpratnē Ziemassvētki atšķiras no pasaulīgā skatījuma, taču arī kristiešu izpratnē Ziemassvētki ir par brīnumu. Par vislielāko dāvanu, kas mums dota - Jēzus Kristus piedzimšanu. Savādā kārtā man šīs abas izpratnes liekas daudz tuvākas, kad es iedomājos, ka Ziemassvētki ir par to, ka mēs atdodam savu svarīgāko kāda cita dēļ. Varbūt tas ir tuvs cilvēks, bet varbūt pilnīgi svešs? Pasaulē ir daudz sāpju un vientulības, bet Ziemassvētkos, manuprāt, visi cilvēki kļūst vienotāki un to sirdis daudz pazīstamākas... Mēs visi atpazīstam šo vēlmi pēc Ziemassvētku brīnuma, vai ne? :) Lai gaišs un priecīgs šis gaidīšanas laiks! :)