Aizkavējusies ziema

Atceros, kā bērnībā kupenas likās tik lielas, ka, lai tiktu tālāk uz priekšu, bija jākāpj tēta jau iemītajās pēdās, kas nebūt nebija tik viegli, jo attālums starp katru pēdu bija kā šķēršļu siena, kurai jāpārkāpj. Tobrīd likās netaisnīgi, ka sniega ir tik daudz un gribējās protestēt, lai arī nebija neviena, kurš varētu ko darīt lietas labā.

Ironiskā kārtā tas, kas bērnībā radīja sašutumu, tagad rada nostaļģiju pēc kupenām, kurās pārbaudīt savu spēku un ātrumu. Katru gadu ziema atnāk arvien vēlāk, bet sniega paliek arvien mazāk. Vai tā tikai man liekas?

Kaut kādā pārsteidzošā, bet ne tik iepriecinošā veidā, arī iekšējā sajūta ir tāda nogaidoša. Liekas, ka gaidu. Baltāku sniegu. Gaišāku dienu. Īsto mirkli. Turklāt, gaidīšanas režīms šogad nav pasīvs, bet gan aktīvs. Stresā par nepaveikto, par priekšā esošo, par reālo un vēl tikai sagaidāmo. Nevis mierā, bet pārdzīvojumos par to, kas notiks, ja neatnāks? Kas notiks, ja nebūs labāk? Kas notiks, ja būs sliktāk? Jā, es zinu, ka ir jādzīvo šodienā, ka nav jāuztraucas par rītdienu, bet tomēr, dienu no dienas dzīvojot tādā ārkārtīgi lielā neziņā, mana sirds vienkārši pagurst un grib mirkli atelpas.

Es vēlos iekāpt kupenā saulainā dienā un brist pa sniega pielijušajiem mežiem. Atrast mieru. Atrast dzīvo. Klusumā.

Atrast sevi.