Apstiprinājums

Pāris dienas atpakaļ mani uzaicināja draudzēties latviešu valodas un literatūras skolotāja. Kādam varbūt šķitīs, ka tas tāds nieks vien ir. Kāds varbūt to uzskatīs par pienākumu vai pieklājību. Bet man šis it kā nenozīmīgais žests sagrieza pasauli kājām gaisā. Vai zināt, kāpēc?

Visi, kas ir gājuši garām skolas gadiem, zin, ko tas nozīmē. Mūžīga cīņa par popularitāti, skaistumu, gudrību, jaunākajām modes tendencēm, IT tehnoloģijām. Saraksts ir bezgalīgs. Man tā bija cīņa par izdzīvošanu, jo tajā laikā, kad mācījos skolā, man iekšā viss sāpēja pēc nesenās vecāku izšķiršanās, par kuru neviens nerunāja, un es to visu krāju sevī. Katru dienu skola man nozīmēja uzlikt "man viss lieliski" masku un censties noslēpt savas sāpes pēc iespējas labāk un dziļāk no pārējiem. Kā es to izturēju?

Pavisam droši varu apgalvot, ka latviešu valoda un literatūra bija tas priekšmets, kas man palīdzēja kaut nedaudz atklāt to pusi, kas tik ļoti dziļi manī bija noslēpusies. Kad rakstīju, tad šķita, ka izeju ārpus telpām un robežām, ārpus nosodījuma un sāpēm, ārpus atraidījuma un pazemojuma, ko izjutu ik uz soļa. Kad rakstīju, es varēju būt tas cilvēks, kam nesāp un kurš nav smagu sirdsdēstu nospiests. Un mana latviešu valodas un literatūras skolotāja to zināja. Kurš gan labāk var iepazīt skolēnu sirdis, ja ne skolotājs, kurš lasa domrakstus?

Kaut kādā savādā, taču iepriecinošā veidā latviešu valoda un literatūra kļuva par to priekšmetu, kas mani pievilka un ļāva aizmirst to patiesību, kas slēpās manā sirdī, bet pati skolotāja man kļuva par kaut ko, kam līdzināties, par ko būt nākotnē. Es jutos neredzamā veidā vienota ar šo priekšmetu un šo skolotāju.

Jau pagājuši 10 gadi kopš skolas beigām, taču joprojām jūtos viņai bezgala tuva un pateicīga par priekšmetu, ko viņa mācīja. Ik pa laikam pasekoju pati viņai līdzi, taču nekad nesaņēmos pati uzaicināt draudzēties. Tas, ka viņa uzaicināja mani, bija kā apstiprinājums, ka šī saikne starp mums nebija tikai vienpusēja. Man ļoti gribas ticēt, ka viņa arī juta, cik nozīmīgu lomu ieņem manā dzīvē. Šis ieraksts ir mana visdziļākā pateicība par tām zināšanām un mīlestību pret latviešu valodu, ko viņa man sniedza. :)