Klimpa

Man Tevis tik ļoti pietrūkst...

Es atceros mūsu pirmo sarunu, pirmo smaidu, pirmās Tavas trakulības, kas man nozīmēja visu pasauli. Atceros to sajūtu, kā Tu man liki justies svarīgai un vienai no retajiem cilvēkiem, kas neseko līdzi sabiedrības uzliktajiem stereotipiem. Tu man liki justies īpašai un mīlētai.

Tu biji tik nopietns gan dzīvē, gan jokojoties, taču tas mani savādā kārtā vienmēr smīdināja. Man patika Tava pasaules uztvere. Kā Tu patiesi redzēji pasauli tās krāsās. Man patika tas, ka Tu nebaidījies teikt taisnību, jo man bija vienmēr bail to dzirdēt. Un man patika, ka Tu vienmēr darīji pretējo savam teiktajam. Tu man meties palīdzēt pēc tam, kad biji apsolījis nepalīdzēt. Tu iedomājies par mani nakts stundās, kad darbā vajadzēja darbinieku. Tu darīji manas dienas gaišākas pat tad, kad Tavas dienas nebija diez ko gaišas. Tu mani atbalstīji un atradi man laiku pat tad, kad es uzzināju, ka esi attiecībās, un centos Tev pārāk neuzbāzties. Tu rūpējies par mani un izrādīji patiesu uzmanību pat tad, kad uzskatīji mani tikai par draugu un neko nezināji par manām jūtām pret Tevi.

Un Tu turpināji izturēties pret mani ar cieņu arī tad, kad es Tevi atraidīju pēc Tavas šķiršanās. Mūsu starpā bija milzīgas rūpes un abpusēja atklātība vienam pret otru jau no paša sākuma. Tāda savstarpēja draudzība, kad ik pa laikam gribas otru iedunkāt vai likt otram manīt par sevi. Kad gribas kaut ko uzrakstīt, tikai lai uzzinātu viedokli par vienu vai otru lietu. Tev es varēju uzticēt jebkuru lietu. Vislielākās bailes, vissāpīgākos notikumus. Un Tu vienmēr tos mācēji pagriezt jaukākā gaismā. Tu biji vienīgais, kura kompānijā es nejutos viena, kura kompānijā es nejutos atstumta.

Kad es Tevi iepazinu labāk, man likās, ka Tu esi pārāk labs cilvēks, lai tāds eksistētu. Tev savs vīrieša lepnums interesēja tikai tiktāl, cik Tev svarīgam cilvēkam tas nesāpēja, bet Tu jebkurā mirklī biji gatavs darīt visu savādāk, ja uzzinātu, ka dari kādam pāri. Tu ļoti baidījies, ka varētu darīt pāri Tev tuviem cilvēkiem. To es ļoti cienīju un apbrīnoju Tevī, jo es pati bieži vien teicu lietas, par kurām nedomāju. Uzvedos greizsirdīgi, apskaudu Tavu sievu un bieži viņu pieminēju arī pēc jūsu šķiršanās, nespējot palaist vaļā tās sāpes un aizvainojumu, ko izjutu visu to laiku, kad bijāt kopā un kad centos neizrādīt, ko jūtu savā sirdī.

Es domāju, ka tad, kad pietiekami jutīšos „atriebta”, man paliks vieglāk, ka būšu izlīdzinājusi visas mūsu atšķirības un es būšu vienā līmenī ar Tevi, bet tas ne tuvu nebija patiesībai un ar laiku es tikai sapratu, cik ļoti daru pāri Tev. Savās dusmās, savā aklumā cenzdamās spriest tiesu par kaut ko, par ko man vispār nebija varas. Tā vietā, lai es izbaudītu mūsu kopā būšanu, es vairāk domāju par to, cik „taisnīgi” vai „netaisnīgi” ir notikusi viena lieta vai otra. Un tā vietā, lai uzdotu sev jautājumu, kāpēc es tā rīkojos, es meklēju attaisnojumus un ieganstus atkal un atkal Tevi pārbaudīt.

Bet vai zini, kāda ir patiesība? Man bija bail. Man bija bail Tevi iegūt un bail Tevi pazaudēt. Man bija bail uzņemties risku un paiet solīti pretī tam, ko mana sirds vēlējās. Es biju domājusi, ka visam jābūt vieglāk, ka man nav jāpieliek nekādas pūles, ja jau es tik ilgi esmu Tevi mīlējusi. Es biju iedomīga un galīgi nebiju gatava tam, ko, kā biju domājusi, visu mūžu biju vēlējusies. Kad Tu man noliki visu pasauli pie kājām, man sametās bail, ka es neattaisnošu cerības, pievilšu Tevi un pievilšu sevi. Man palika bail, ka tad, kad Tu mani iepazīsi labāk, nolemsi, ka es neesmu tā vērta. Bet vēl vairāk man bija bail, ka es varētu būt tā, kas nolemj, ka Tu neesi manis vērts. Man bija bail uzzināt, ka patiesībā es pati esmu tā, kas neļauj sev atrast laimi. Tas liekas dīvaini, vai ne? Bet tik ļoti patiesi. Es pati sev aizliedzu laimi, jo man bija bail no jebkura iznākuma. Man bija bail pamēģināt. Un Tu man atvēri acis uz ļoti daudzām lietām. Tu man iemācīji novērtēt to, kas man ir, kāda es esmu un kas es esmu. Tu man iemācīji pieņemt sevi tādu, kāda es esmu. Ar visiem maniem plusiem un mīnusiem. Tu man parādīji, ka no attiecības nav nekas bailīgs un nekas pārāk sarežģīts. Tu man iemācīji, ka attiecības ir vienkārši par diviem cilvēkiem, kuriem kopā ir labi un kuri patīk viens otram. Tu man iemācīji, ka attiecībās ir jāstrādā pašam ar sevi, nevis jācenšas mainīt partneris. Un Tu man arī iemācīji, ka attiecībās kaut kas ir jāupurē. Tajās ir jāiegulda.

Bet laikam vislielākā mācība, ko es ieguvu, ir tāda, ka dzīve ir īsa un cilvēki mums netiek doti visam mūžam, taču tikai uz brīdi. Mēs varam to saprast un ķert katru atvēlēto mirkli, vai arī palaist to garām un nožēlot palaistās iespējas visu atlikušo mūžu.