Gavēnis

Sveiki!

10. februāris ir diena, kad kristīgā pasaule iesāk gavēņa laiku, kas noslēdzas Lieldienās. Jāatzīst, ka Lieldienas man patika labāk bērnudārzā, kad es domāju, ka tajās zaķi atnes olas, izkrāso tās, paslēpj un man tās bija jāatrod. Vai arī skolas laikā, kad Lieldienas vairāk saistījās ar olu krāsošanas procesu, stiprāko olu meklēšanu un sišanos ar olām, bet nekad nebūtu iedomājusies, ka Lieldienās patiesībā nomira Dieva vienīgais un mīļotais dēls, cilvēku pazemots, piekauts un Krustā sists... Vai nav neparasti, ka 28 gadu laikā vieni un tie paši svētki var iegūt tik dažādas nokrāsas? No priecīgiem, gaišiem, jautriem svētkiem tie manā uztverē ir kļuvuši par skumjākiem, nopietnākiem, bet daudz, daudz jēgpilnākiem svētkiem.

Kāpēc man Lieldienas tagad, kad esmu kristiete, liekas jēgpilnākas? Tāpēc, ka man no sākuma bija ļoti grūti pieņemt, ka Jēzus, Dieva dēls, tika negodīgi, netaisnīgi, bez vainas sodīts un lemts nāvei. Vēl netaisnīgāk man likās tas, ka viņš nomira ne tikai sevis dēļ vai Tēva dēļ, kurš jau bija pateicis savu nodomu Dēlam, bet nomira arī mūsu grēku dēļ. Manu grēku dēļ. Es nekādā gadījumā negribēju, nevarēju pieļaut, ka manis dēļ notiesā nevainīgu cilvēku. Pie sevis biju klusi nodomājusi, ka būs labāk, ja Jēzus nomirs par visu citu, bet ne maniem grēkiem. Galu galā, kā var novelt savu grēku nastu cilvēkam, kurš galīgi pie tā nav vainīgs?

Taču, laikam ejot un un man kļūstot vecākai, es sāku apjaust, ka nav cita veida, kā labāk tikt galā ar pagātni. Nav cita veida, kā, turpinot apzināti vai neapzināti grēkot, nejusties tik atbildīgam par visiem lielajiem un mazajiem notikumiem, kas manā dzīvē notikuši, kas turpināja mani grauzt. Grēki mani bija tiktāl nomocījuši, ka es nonācu līdz punktam, kad sapratu, ka man ir jāuzticas, ka man ir jāmēģina "atdot sava grēku nasta" Tam, kurš miris manis dēļ. Un vai zināt, ko? Man tiešām palika vieglāk!

Lai cik savādi tas varbūt neizklausītos, bet Lieldienas nav par to, ka mēs esam grēcinieki, kuri nevar mainīties, kuru grēku dēļ ir jāietur gavēnis un jāatsakās no gaļas, bet, tieši pretēji, Lieldienas ir par to, ka Dievs, ļaujot savu vienīgo Dēlu nonāvēt, patiesībā ir mūs atpestījis no mūsu grēkiem! Mēs esam brīvi no visa, ko jebkad esam darījuši, un no visa, ko jebkad darīsim! Jā, tieši tā! Ar šo skumjo, netaisnīgo, cietsirdīgo notikumu, ko cilvēki pastrādāja pret Dieva dēlu, ko mēs ikdienas pastrādājam pret sevi, līdzcilvēkiem un pret Dievu, Viņš mūs ir apdāvinājis bagātīgi! Tāds ir mūsu Dievs! Tieši tik liela un vēl lielāka ir Viņa mīlestība pret mums! Vai tas nav skaisti?

Un arī gavēnis nav domāts kā moku rīks vai atriebības dzelonis, bet tā ir brīnišķīga iespēja atteikties no lietām, kas parasti ieņem kādu nozīmīgu vietu mūsu dzīve, lai pateicībā un pazemībā atvēlētu vairāk laika Dievam, kurš mūs mīl vairāk, nekā mēs to iedomājamies! Ir arī kāda Rakstu vieta, kas parāda, ka gavēņa laikā mums nav jābēdājas:

Kad jūs gavējat, neesiet nīgri kā liekuļi, kas rāda drūmu seju, lai rādītos cilvēkiem kā gavētāji. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju, ka tu nerādies kā gavētājs cilvēkiem, bet savam Tēvam apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos. /Mt. 6:16-18/

Tētis redz mūsu sirdis un zin mūsu darbus, mums nav, no kā bīties! Izmantojiet gavēņa laiku, lai pārvērtētu savas vērtības, noteiktu savas prioritātes un mēģinātu vairāk iepazīt Dievu, iepazīt Viņa darbus un tuvoties tā Kunga bezgalīgajai žēlastībai! Lai Dievs jūs svētī!