Nav viegli

Lai gan kalendārs saka priekšā, ka kopš pēdējā ieraksta ir pagājuši 2 mēneši, manās sajūtās ir pagājis daudz vairāk laika. Nesalīdzināmi vairāk. Tieši tad, kad domāju, ka janvāris drīz beigsies, notika vairāki notikumi reizē. Gandrīz 48 stundu laikā es uzzināju divas ziņas, kas apgrieza manu pasauli kājām gaisā - atklāju lielus parādus tētim, bet mammas vīram pateica, ka atlicis dzīvot augstākais pusgadu.

Jaunumu iespaidā es vairākas nedēļas ignorēju savu veselības stāvokli, līdz atklājās, ka man ir plaušu karsonis, kā dēļ biju spiesta palikt mājās. Un tad sākās trakākais. Kad Tev ir, ko darīt, tas lieliski novērš domas, taču tad, kad nekas cits neatliek, kā gulēt, nākas vien saskarties ar biedējošo domu par realitāti, kas ir pavisam taustāma.

Man, cilvēkam, kuram patīk apzināties, ka lielāko daļu savas ikdienas es varu pielāgot savam prātam, tāda piespiedu mājās palikšana tieši laikā, kad mammas vīrs bija slimnīcā, bet tētim īsā laika sprīdī jāatrod vairāki tūkstoši eiro, bija mokoša. Tā likās pazemojoša. Tā likās kā visbiedējošākā sajūta uz pasaules - Tavi mīļie cilvēki cieš, kamēr Tu pati ne tikai nevari palīdzēt, bet pat liec viņiem vēl papildus satraukties par sevi.

Un kā es uztraucos par sevi! Nekad nebiju domājusi, ka jutīšos tik vāja... Likās, ka visa pasaule grib, lai es padotos. Grib, lai es sabruktu. Tas bija līdz brīdim, kad es sapratu, ka tā Dievs grib man parādīt to, ka es pati neko nespēju. Ka mana veselība nepieder man. Mans ķermenis, manas finanses, mana ģimene... Nekas no tā nepieder man! Tas viss nāk no Dieva. Viņa žēlastībā es staigāju, strādāju, esmu vesela.

Nekad iepriekš tik skaudri nebiju apzinājusies Dieva žēlastības nozīmi. Un arī savu bezspēcību. Kad esi vesels un jauns, liekas, ka visa pasaule ir Tavā priekšā, ka esi neuzvarams, bet tagad es saprotu, ka Dievs ar šo smago situāciju gribēja man parādīt, ka mana griba bijusi spēcīgāka par manu organismu, ko Viņš tik ļoti mīl. Dievs man atklāja, cik maz tomēr ir manā spēkā, bet cik daudz ir atkarīgs tieši no mūsu Kunga! Cik svarīgi ir iet Dieva spēkā, nevis savējā. Cik maz patiesībā es ietekmēju notikumus sev apkārt. To ir tik pazemojoši saprast, bet reizē arī tik vērtīgi!

Kā ir tagad? Viss turpinās. Veselība vēl nav īsti vecajās sliedēs, tētim problēmas nav atrisinātas, bet mammas vīrs turpina cīnīties par savu dzīvību. Es nezinu, kas un kad notiks, taču mācos katru dienu pieņemt ar pateicību par to, ka tā ir dota, un par to, ar kādiem cilvēkiem ir dots to nodzīvot! Pareizi saka, ka to, kas mums pieder, mēs spējam novērtēt tikai tad, kad zaudējam. Mīliet savus tuvākos!