Lappuse iz manas dzīves

Sveiki!

Vai zināt teicienu par to, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana - zelts? Es ilgu laiku biju kaislīga šī teiciena aizstāve. Jau no bērnības es sapratu, ka tad, kad notiek kaut kas slikts, tad par to runāt nedrīkst. Man likās, ka tad, ja mazāk par to runāšu, tad ātrāk sliktā lieta aizies prom un es varēšu koncentrēties uz ko labāku. Jā, bet man nebija ne jausmas, ka, ja cenšas noklusēt to, kas Tevi smacē no iekšienes, tad no tā neatbrīvojas. Tā tas nedarbojas. šī sāpe vienkārši sēž iekšā un gaida kādu apstākli, kas atkal pierādīs tās eksistenci un pamatos šaubas, kas tik ilgi ir briedušas.

Es ļoti ceru, ka liela daļa no jums nezin, kā ir atrasties tādā stāvoklī, bet, ja nu tomēr šis ir kaut kas pazīstams, tad es gribu iedrošināt, ka ir iespējams no tā tikt vaļā. Un atslēga ir pavisam vienkārša - runāšana! Jā, šis par sudrabu dēvētais variants ir vienīgais variants, kā sadziedēt tās sāpes, kas grauž un nelaiž vaļā.

Nav tā, ka runāt ir viegli un patīkami tajos gadījumos, kad jāuztic savi ievainojumi pāridarītājam, taču jebkura reakcija, kas sekos, būs dziedinoša, jo tā atbrīvos no jebkurām iedomām un fantāzijām un vienkārši noliks patiesības priekšā.

Es to nesaku tikai tāpēc, ka tas izklausās skaisti, bet gan tāpēc, ka pati nupat piedzīvoju dziedināšanu sāpē, kas bija ietekmējusi lielu daļu manas dzīves un manas būtības. Kad biju jaunāka, man iepatikās kāds mans darba kolēģis, kurš jau ar pirmajiem vārdiem lika man saprast, ka viņš nav tāds kā pārējie, un ka es esmu viena no retajām meitenēm, ar kurām viņam ir izdevies iegūt kontaktu. Es jutos īpaša un ļoti ātri viņu iemīlēju par to, ka viņš ir patiess savā atklātumā, kaut arī reizēm pat skarbs un nežēlīgs izpratnē par dzīvi. Divus gadus es viņam nevarēju sadūšoties to pasacīt, taču, kad saņēmos uzaicināt uz randiņu, es uzzināju, ka viņš jau daudzus gadus ir attiecībās. Es toreiz izmisīgi centos radīt iespaidu, ka mani tas nemaz nav sarūgtinājis, taču es nesapratu, ka esmu radījusi arī savādāku tēlu no sevis nekā es biju. Jau no paša sākuma man likās, ka esmu nepietiekami pieredzējusi, ka ļoti daudz ko nezinu, bet viņš turpretī likās ļoti pieredzējis un dzīves gudrs. Tas mani apbūra un tāpēc arī mēģināju pati izturēties pret visu tik brīvi un nenopietni, kā izturējās viņš. Patiesībā biju gatava uz daudz ko, lai tikai viņš uz mani paskatītos, paķircinātu vai pavilktu uz zoba. Nu jā, tāpēc es biju nedaudz pārsteigta, kad viņš vēl ik pa laikam turpināja ar mani uzturēt kontaktu, lai gan nevaru noliegt, ka man tas arī ļoti patika un ka gaidīju kādu ziņu no viņa.... Un tad tas notika. Kādā liktenīgā dienā viņš darbā guva rokas traumu. Kā vēlāk uzzināju, viņam tajā laikā bija paredzēts braukt dzīvot uz Vāciju ar savu meiteni, bet meitene aizbraukusi jau ātrāk un viņš tagad nespēja vairs pievienoties, jo pašam bija jāārstējas. Un šie apstākļi viņam traucēja, bet man likās kā burvīgs likteņa pavērsiens, kam sekoja garas sarakstes, filmu vakari, kopīga ēdiena gatavošana un būšana divatā. Man tās dienas bija pasakaini skaistas, taču ātri beidzās, jo slimības lapu slēdza un mans sapņu puisis devās prom uz citu valsti pie meitenes, kuras dēļ, kā viņš teica, būtu gatavs atdot nieri un plaušu, un aknu. Tā viņš jau 4 gadus tur dzīvoja, līdz nesen atkal sāka man rakstīt, šoreiz piebilstot, ka meitene esot aizgājusi pie cita un ka ir palicis viens. Un tas bija tad, kad es sapratu, ka man arī ir jāpastāsta, kas man uz sirds, jo es nevarēju likt viņam ilgāk domāt, ka mūsu pazīšanās man ir tikai viegla, netraumējoša, jauka padarīšana. Tas nebija patīkami. Tas bija mokoši un es jutos ļoti pazemota, ka saku to, ko tik ilgi neesmu varējusi pateikt, turklāt, tādā laikā, kad viņam jau tāpat negāja viegli. Taču reizē tas bija arī atbrīvojoši, kad dzirdēju, cik daudz tas viņam nozīmē. Ka viņš nebija iedomājies, ka ir mani tik ļoti sāpinājis. Kad viņš lūdza man piedošanu. Kad teica, ka, ja būtu zinājis, tad ļoti daudzas lietas nebūtu teicis un darījis. Ja līdz tam man likās, ka tā ir manis pašas vaina, tad tobrīd likās tik jauki dzirdēt, ka manās sāpēs tomēr viņš jūtas līdzatbildīgs. Man likās, ka visa atbildība noveļas uz maniem pleciem un ka varu dejot, cik viegli jutos, zinot, ka otrs negribēja man darīt pāri! Un, lai gan viņš pats necik priecīgs neizklausījās, es jutos laimīga, zinot, ka tagad viņš vairs nedomās, ka man tā bija spēlīte, bet, ka katrs vārds un darbs bija teikts un darīts no sirds un ar nolūku. Un arī viņa attieksme pret mani mainījās. Es beidzot jutos atzīta un novērtēta. Un jutos lepna, ka esmu pateikusi visu to kaunpilno lietu, ko pateicu, jo tā bija patiesība. Nav vērts to noliegt.

Kad mēs paši iemācāmies atklāt patiesību sev un otram cilvēkam, mēs kļūstam patiesāki pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem tas var gan patikt, gan nepatikt, taču tie, kuriem tas patiks, būs tie, kuri zinās mūsu patieso būtību, nevis to masku, aiz kuras slēpjamies. Ja mēs neizliekamies par citiem, tad varam iegūt patiesus draugus, kuri mīl un ciena mūs par to, kādi mēs tiešām esam. Man liekas, ka nav nekā skaistāka par to. Patiesība dara brīvu! :)