Rudens vēsmās...

Šodien atkal līst... Šoreiz lietus nāk ar tādu nelielu smagumu sirdī, it kā apzinoties, ka neatgriezeniski aiznes sev līdzi vasaras siltumu un sauli. Vai arī tas smagums ir manā sirdī? Paskatoties atpakaļ uz iepriekš rakstīto, saprotu, ka varbūt esmu radījusi maldīgu priekšstatu, ka dzīvoju pasakaini skaistu dzīvi, kur viss ir viegli un vienkārši... Kur nav sāpju, nav uztraukumu un nav bēdu. Tā nav īsti patiesība.

Es neesmu cilvēks, kas priecājas par sīkiem, brīnumainiem notikumiem, nepamanot, ka paša dzīve ir kā karalauks. Patiesāk laikam būtu teikt, ka man patīk reizēm aizmirst dzīves īstenību. iegūt atelpu no smagās realitātes. Un es domāju, ka tieši tad, kad Tev ir vissmagāk, ir visbūtiskāk pamanīt un novērtēt to, kādu skaistumu ir radījis Dievs.

Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka pati eju cauri tādam posmam dzīvē. Vai esat kādreiz kaut ko svarīgu noklusējuši? Cik ilgi jūs esat spējuši to noklusēt? Dienu? Mēnesi? Gadu? Varbūt ilgāk? Varbūt vēl joprojām turat kādu aizvainojumu pie sevis vai pat lepojaties ar to, ka tik ilgi to spējat atcerēties? Es glabāju sāpes un aizvainojumu jau aptuveni 20 gadus un varu pateikt tikai to, ka galīgi neredzu, par ko te būtu lepoties. Tieši otrādi. Jo ilgāk krājas, jo vairāk gribas to izlaist ārā, taču ir bail, ka pēc manas emociju vētras nekā vairāk pāri nepaliks. Paliks tik tukšas, ievainotas sirdis, kas viena otru mēģina saplēst gabalos. Tas nav tas veids, kā es gribētu salabt ar pagātni.

Jēzus māca: "Mīliet viens otru, kā es jūs esmu mīlējis (Jņ. 15:12)." Un Viņš šos vārdus nesaka lielīdamies, nesaka ar iedomību vai lepnību, Jēzus šos vārdus saka saviem mācekļiem ar maigumu, zinot, ka Viņa nāves stunda drīz pienāks. Ko darītu jūs, ja jūs zinātu, ka drīzumā jūs nepatiesi apmelos, jūsu vietā attaisnos slepkavu un par jums smiesies un pazemos līdz pat pēdējam elpas vilcienam? Vai jūs teiktu, lai cilvēku starpā valda mīlestība? Es tā nevarētu. Manas domas noteikti klīstu ap to, kāpēc pret mani tik netaisnīgi izturas, un meklētu atriebību. Varbūt mēģinātu tieši uzkūdīt, lai mana nāve tiktu atriebta...

Bet mīlestība vienmēr ir pareizā izeja. Jebkurā situācijā. Ar prātu es to saprotu, ar sirdi grūti izdarīt, taču mācos un cenšos katru dienu pa mazam solītim tuvoties tam, lai pati spētu sniegt kaut mazumiņu mīlestības, kādu mācīja Jēzus.

Nedomājiet, ka tas ir vienkārši un man tas padodas. Tieši pretēji. Kā jau teicu, 20 gadus seni pāridarījumi liek sevi manīt. Un vakar gluži nejauši nolēmu nelielu daļu atklāt. Acumirklīga ideja, bet izrāvās no manis ar tādu spēku, ka tas cilvēks, kas bija pāri darītājs, tika sāpināts, pagriezās un aizgāja, neteicis ne vārda. Un es tā vietā, lai izjustu sāpes, izjutu atvieglojumu. Dziļu, negantu atvieglojumu, ka vismaz šajā lietā viņš man vairāk nedarīs pāri. Sajūta briesmīga, bet ilgāk turēt sevī to arī nevarēju. Ļoti ceru, ka jūs esat gudrāki un mākat uzreiz un ar mīlestību pateikt otram, kad tas dara jums pāri. Tas aiztaupa abiem diviem sāpes uz pārdzīvojumus.

Šoreiz skarbi un bez izskaistinājumiem, taču ceru, ka manam stāstam cauri vijās tā cerība, kas ir manā sirdī. Cerība uz beznosacījumu mīlestību.