Baltas sniegpārslas krīt no debesīm...

Sveiciens Jaunajā gadā!

Ir tāds teiciens - kā Jauno gadu iesāksi, tā to pavadīsi. Nezinu, no kurienes tas radās, bet, ja tā ir, tad man nekas nav pretī, jo šo Jauno gadu es nesagaidīju tā, kā parasti. 2016. gadu es sagaidīju baznīcā ar dievkalpojumu. Nu jau tas ir otrais gads, kad es sagaidu Jauno gadu baznīcā. Kāpēc šis gads atšķīrās no iepriekšējā? Tāpēc, ka šoreiz es Jauno gadu nesagaidīju savā draudzē, bet gan citā baznīcā netālu no vietas, kur agrāk dzīvoju. Baznīcā, ko agrāk, pirms nebiju kristiete un mācījos vēl skolā, apmeklēju tikai gandrīz vai piespiedu kārtā ar kori dziedot Ziemassvētku koncertos. Atceros, ka toreiz tas likās nepieciešami un ka jutos lepna, ka mēs varējām uzstāties baznīcā, taču paša atrašanās baznīcā mani biedēja un mācītāja sprediķis neko neizteica. Bet šoreiz tā bija pavisam cita pieredze. Šoreiz bija mainījušies ne tikai baznīcā esošie dekorējumi, bet arī tās mācītājs un līdz ar to arī draudze. Un biju mainījusies arī es. Vēl vairāk, man paveicās ar to, ka pazinu jauno mācītāju un viņa sievu jau iepriekš, jo visi gājām vienā draudzē. Tas nedaudz iedrošināja, ka nebiju tur pilnīgi viena starp svešiem cilvēkiem. Taču visvairāk mani uzrunāja atrašanās šajā baznīcā, kurā, ja tā var teikt, es pirmo reizi tiku iepazinusies ar dievkalpojumu. Likās brīnumaini, ka atkal esmu šajā vietā, lai arī ar citiem cilvēkiem, citos apstākļos un labāk saprotot, ko es šeit daru. Dievkalpojums likās kā īpašs piedzīvojums manai sirdij, kurā mācītājs deva svētību nākamā gada vēlmēm. Es tiešām jūtos svētīta ar visām tām dāvanām, ko Dievs man ir devis. Šobrīd man liekas, ka Dievs dod vairāk nekā man vajag. Vairāk nekā es prasu. Un tas dara mani neizsakāmi laimīgu. Es esmu laimīga, jā! Laime ir mīlēt to, kas Tu esi, kur atrodies un ko dari.

Pateicība Dievam!

P.S. Dodamies baudīt ziemas priekus!