Princese

Gribu atklāt jums kādu noslēpumu. Lai gan novembris vēl nav beidzies, es jau ar nepacietību gaidu ziemas ierašanos! Es vēlos baltu, sniegotu, gaišu un siltu ziemu! Tādu ziemu kā bērnībā, kad sniegs līdz ceļiem un jābrien pa kupenām. Latvijā gan ir ziema, bet pēdējos gados tā nav bijusi kupenām pilna (vismaz ne Rīgā), kā arī nav īpaši ilgstoša (te sasnieg, te nokūst). Man ir tāds sapnis, lai šogad ziema būtu balta un sniegota. Un, vēlams, arī silta. :)

Tomēr tam, ka ziemas nav, ir arī savi plusi, un viens no tiem ir mans nesenais ceļojums uz Bruknas muižu. Es gan neceļoju viena, taču tās sajūtas, iespaidīgā muiža, krāšņais dārzs un plašie pagalmi lika man justies kā mazai... princesei. Jā, princesei! Es pavadīju 3 dienas muižā, ko man gribējās saukt par pili. Priekš manis tā arī bija pils. Un, lai gan cilvēku tur bija diezgan daudz, bieži vien likās, ka esi pilnīgi viens šajā lielajā mājā.... hmm, varbūt ne pilnīgi viens, ja izdodas sastapt eksotiskus papagaiļus un milzīgu suni no filmas "Bēthovens", taču nepamet sajūta, ka tas viss ir ekskluzīvi priekš Tevis. Ka šī vieta ir priekš Tevis. Neaprakstāmi un brīnišķīgi. Tie, kas Bruknā ir bijuši, zin arī, cik daudz pūļu aizņem viss šis skaistums un cik daudz dabra vēl ir vajadzīgs. Kaut vai baznīciņai, kas tiek celta turpat netālu, vai malkas apkurei visa gada garumā. Patiesību sakot, varbūt tas arī ir tas iemesls, kāpēc Bruknā jūties, ka tas viss ir radīts īpaši priekš Tevis, jo Tu redzi, cik daudz tās iemītnieki strādā un pēc kāda režīma tie dzīvo katru dienu. Tieši tas, ka Tu redzi citus nemitīgi kaut ko darām un skraidām apkārt pa muižu, kamēr pašam ir brīvais laiks paklejot un paskatīties, liek novērtēt, cik daudz Tev ir dots un cik ļoti vērtīgi ir šie mirkļi bezdarbībā, kura citiem netiek atvēlēta. Bruknas muižā ar tās iemītniekiem es jutos ļoti īpaša, vērtīga un mīlēta.